Jeļenas Lovenas Loģika
Jeļenu Lovenu un viņas kolēģi, Zviedrijas investīciju bankas HQ darbinieku, pie ieejas biroju centrā sagaidīja drūms vīrs melnā ādas jakā, ieveda liftā, kurā nezin kāpēc nedega gaisma, un nospieda augšējā stāva pogu. Lovenai kļuva neomulīgi, un sieviete jau bija gatava, ka tur, augšā, viņu sagaidīs līdz zobiem bruņojušies rīkļurāvēji.
Lūk, tā 1998. gadā viņa devās uz pārrunām, lai pārdotu HQ piederošo Tyumenneftegaz mazākuma akciju paketi jaunajiem īpašniekiem - Tjumeņas naftas kompānijai (TNK) un konsorcijamAAR (Alfa Group, Access Industries un Renova). Pārrunas bija veiksmīgas, un Tyumenneftegaz akcijas tika nopirktas par zviedriem negaidīti augstu cenu. Toreiz Krievijā nebija pieņemts rēķināties ar mazo akcionāru tiesībām, un par Krievijas biznesmeņu lietišķajām pārrunām, pielietojot spēku, Lovena zināja ne tikai pēc nostāstiem.
Jeļena apgalvo, ka toreiz viņai palīdzējusi izturība, intuīcija un spēja sevi kontrolēt, gatavojoties arī negatīvam iznākumam. Šīs īpašības par savu trumpi viņa uzskata arī pašlaik, vadot Swedbank Robur Rysslandsfond – vienu no pieciem lielākajiem valsts fondiem, kuri investē tikai Krievijas akcijās.
Astoņdesmito gadu beigās profesora meita Jeļena Šora pabeidza Ļeņina vārdā nosaukto MVPI, iegūstot ģeogrāfijas un angļu valodas skolotāja specialitāti, un sāka strādāt skolā. Viņa interesējās par Rietumu urbānistiku un domāja pievērsties zinātnei, bet visus plānus mainīja satikšanās ar zviedru eksporta speciālistu Janu Kristianu Lovenu. 1988. gada beigās Lovenu pāris aizbrauca uz Zviedriju.
Stokholmā viņa apguva zviedru valodu un universitātē studēja ekonomiku un mārketingu. Tomēr savu pirmo darbu ārzemēs Jeļena atrada nevis Zviedrijā, bet gan Īrijā, kur viņas vīram piedāvāja posteni diplomātiskajā korpusā. Kādā Dublinas laikrakstā viņa izlasīja interviju ar vietējās kompānijas Bula Resources ģenerāldirektoru Džimu Stenliju, kurā viņš stāstīja par plāniem piedalīties Krievijas izejvielu ieguves kompāniju privatizācijā un sākt naftas atradņu izstrādi Sibīrijā. Lovena uzrakstīja šai kompānijai vēstuli, un viņu pieņēma darbā par konsultanti. Faktiski viņa bija menedžere sakariem ar investoru.
Bula Resources darbinieces Lovenas brauciens uz Hantimansijsku 1994. gadā beidzās ar naftas atradņu izstrādes kopuzņēmuma izveidošanu kopā ar biznesmeni Nikolaju Bogačovu. Bet 1997. gadā Bula Resources akcionāri uzzināja, ka kļuvuši par krāpnieku upuriem; kompānija Krievijas projektā pazaudēja 14,5 miljonus eiro. Nonācis skandāla centrā, Stenlijs uzskatīja par labāku noenkuroties Maskavā un pievērsties cita veida atradnēm - šoreiz dimantiem.
Bet vēl pirms tam, 1995. gadā, Lovena kopā ar vīru, kuram beidzās kontrakts, un diviem maziem bērniem atgriezās Zviedrijā un pēc kāda laika sāka strādāt HQ bankā, kur iepirka klientiem Krievijas vērtspapīrus. Viena no stratēģijām bija pirkt to kompāniju privileģētās akcijas, kam bija slikta korporatīvā pārvaldība, lai tās aprītu lielie tirgus spēlētāji.
Lovena pirka TNK meitasuzņēmumu, Purneftegaz, Sahalinmorneftegaz akcijas. Līdz ar vērtspapīriem investori saņēma pilnu komplektu tiem laikiem tipisku problēmu, sākot ar informācijas trūkumu un beidzot ar akciju paketes sadrumstalošanu. Ar mokošu saraksti un veselu sēriju tiesas prāvu mazākuma akcionāri centās panākt, piemēram, dividenžu izmaksu vai akciju izpirkšanu par pieņemamu cenu.
Starp Lovenas klientiem bija divi Swedbank fondu pārvaldnieki. 2007. gadā viņi aizgāja no darba, lai radītu paši savu hedžfondu, bet Lovenu rekomendēja Swedbank kā iespējamo Russlandsfond pārvaldnieci. Piecu krīzes gadu laikā fonda aktīvi samazinājās trīskārt, tomēr joprojām saglabājās iespaidīgi - miljards eiro. Visu nosaka zviedru investoru attieksme pret Krieviju, uzskata Lovena. «Zviedrija ir viens no pirmajiem drosmīgākajiem un agresīvākajiem investoriem gan Krievijas fondu tirgos, gan tiešo investīciju jomā. Un šīs īpašās attiecības tiek uzturētas jau 15 gadu.»
Zviedri vairāk nekā amerikāņu investori ir tendēti uz risku un biežāk izvēlas pirkt akcijas vai long-only fondus. Liela nozīme ir arī tam, ka ģeogrāfiski. Krievija atrodas tuvu Zviedrijai, tāpēc, kad zviedri nolemj investēt daļu savu līdzekļu attīstības tirgos, tie izvēlas Krievijas vai Austrumeiropas tirgus, nevis indeksu fondu, kur ir tikai 6% Krievijas aktīvu. Pati Jeļena ir tipiska zviedru investore - apmēram 70% viņas līdzekļu ir ieguldīti akcijās, un puse no tām ir tieši Krievijas akcijas.
Long-only fondu mērķis ir apspēlēt orientieri - fondu indeksu. Tas izdodas tikai retajam. Pēc reitingu aģentūras Morning Star datiem, 2012. gada beigās cietajās valūtās nominētās Krievijas valsts fondu pajas, ieskaitot arī Russlandsfond, piecu gadu laikā pazaudējušas vidēji 36%, bet RTS indekss - 33 procentus. Nevienam fondam nav izdevies atgūt paju vērtības pirmskrīzes līmeni.
Russlandsfond investoru vidū ir gan institucionālie investori, gan privātpersonas, no kurām daudz ir Swedbank hipotekāro klientu, kuriem banka piedāvā individuālu portfeli atkarībā no viņu ģimenes stāvokļa, vecuma un ekonomiskās situācijas. Fondam var pievienoties arī Krievijas investori, kuriem ir konti ārzemēs. Russlandsfond pajas var iegādāties tikai Zviedrijas kronās. Lovena pārvalda arī citus Krievijas fondus, kuros var investēt eiro vai jenās. Komisija par pārvaldīšanu ir līdzīga kā šāda tipa Eiropas fondiem - 2,4% no aktīviem, un atlīdzības par panākumiem nav. Pēdējo trīs gadu laikā fonds kronās pazaudējis 4,5%, kas, ņemot vērā, zviedru valūtas nostiprināšanos, atbilst 0,8% ienesīgumam dolāros. Turklāt RTS indekss ir pieaudzis par 5,7 procentiem.
Ko gan Lovena tādu zina par Krievijas tirgu, ko nezina citi fondu pārvaldnieki? Ir tā sauktie soft parametri, par kuriem neraksta Bloomberg, viņa saka. Vienkāršāk sakot - intuīcija. Tā var būt tādas vai citādas menedžmenta rīcības sagaidīšana, attiecības ar mazākuma akcionāriem, godīgums saskarsmē ar analītiķiem un pat roku trīcēšana. Balstoties uz šiem parametriem, Jeļena, piemēram, lika likmi uz Fosagro (+52% 2012. gadā) un Sollers (+123%) akcijām.
Ļoti svarīga ir arī konsekvence, piebilst Lovena. Reizēm brokeri zvana un piedāvā pirkt vērtspapīrus tikai tāpēc, ka tos iegādājies vēl kāds. «Es atbildu: ja reiz viņš jau nopircis, tātad ir par vēlu,» skaidro Jeļena. «Ir jābūt pilnīgi neatkarīgam no tā, ko dara citi.»
Tirgus var satraukties parfiskālo krauju, bet, ja nekas kardināli nemainās, ir jāseko iepriekš pieņemtajiem lēmumiem. «Bez šaubām, nevar pelnīt katru dienu un ir grūti saglabāt mieru, kad tavs portfelis sarūk,» spriež Lovena. «Bet tu vari apspēlēt indeksu vismaz pusi no laika, kad tas samazinās, un tad jau tu esi kaut ko nopelnījis.»
Vēl viens no viņas principiem, kuru apstiprina ilggadējā pieredze, strādājot fondu tirgū, - veiksmīgs pārvaldnieks pelna ne tikai ar tām pozīcijām, kuras tam ir, bet arī ar tām, kuru nav. Bet tādā gadījumā dažreiz visefektīvākā metode ir nekur neinvestēt un pieturēt skaidro naudu. Iespējams, tieši tagad šāda taktika izrādīsies pati veiksmīgākā.