Pulkstenis un tā vēsturiskā attīstība.

Stils un Mode | 2014-09-24 12:43:00 | Alberts | Komentāri ()

Pulkstenis un tā vēsturiskā attīstībaPēc definīcijas pulkstenis ir laika mērīšanas līdzeklis, kuru var iedalīt pēc dažādiem tā veidiem, piemēram, sienas pulksteņi, rokas pulksteņi, atompulksteņi, svārsta pulksteņi, ūdens pulksteņi, modinātāji u.c. Pats pirmais zināmais laika mērītājs ir saules pulkstenis – sākotnēji zemē vertikāli tika iestiprināta kārts, kuras ēna kustējās tai apkārt: no rīta un vakarā ēna bija gara, bet pusdienas laikā – īsa. Savukārt vēlāk ap kārti aplī atzīmēja 12 iedaļas, ēna norādīja stundu, bet ne sīkākas laika vienības. Brīžos, kad sauli aizsedza mākoņi, laiku noteikt nebija iespējams. Saules pulksteni lietoja jau 3500 gadu pirms Kristus dzimšanas, bet 1500 gadus pirms Kristus dzimša¬nas ēģiptieši izdomāja pārnēsājamu saules pulksteni.

Protams, dažādās pasaules malās laika mērīšana atšķīrās – tika izgudroti jauni veidi, kā to noteikt – pulkstenis varēja tikt darbināts ar ūdeni, birstošām smiltīm vai degošu auklu. Īpaši interesants bija ūdens laika rādītājs – to izgudroja, jo naktī nebija iespējams izmērīt laiku ar saules pulksteni. Veidojot ūdens pulksteni, traukā ielēja ūdeni, izurba mazu caurumu tā apakšā, bet trauka iekšpusi sadalīja iedaļās. Sākotnēji ūdens pulksteņa precizitāte bija visai relatīva. Ūdens pulksteņi laika gaitā attīstījās tik tālu, ka tiem tika izveidotas ciparnīcas un to precizitāte jau kļuva tāda, ka tos varēja izmantot ne tikai laika skaitīšanai, bet arī kā kalendārus reliģisko ceremoniju un citu pasākumu laika atzīmēšanai. Ūdens pulksteņu galvenais trūkums, kas kavēja to plašāku izplatību bija tas, ka sarežģītu funkciju attēlošanai bija nepieciešams tekoša ūdens avots. Pulksteņi tika veidoti arī ar degošu sveču palīdzību – arābu domātāji atklāja, ka svece deg vienmērīgi un tas viņam lika to novietot pie sienas un sadalīt sveces degšanas laiku iedaļās. Atlika tikai izliet daudzas vienāda izmēra sveces – šis veids ļāva aizstāt ūdens pulksteni.

Uzskata, ka mums tik ļoti pazīstamais mehāniskais pulkstenis tika radīts Ķīnā aptuveni 8. gs., tomēr oficiāli par mehāniskā pulksteņa izgudrotāju ar atsvara mehānismu tiek uzskatīts francūzis Vijārs de Ginkūrs, kurš dzīvoja 13. gs – sākotnēji tie kalpoja baznīcās un rātsnamos, zvanīja apaļās stundās, pulkstenim iedaļu nebija. Tikai vēl pēc 3 gadsimteņiem parādījās pirmie kabatas pulksteņi. Pulksteņu mehānismi kļuva ne tikai sarežģītāki, bet arī mazāki un piemēroti lietošanai telpās, vēlāk – pārnēsājami. Tomēr laika skaitītāji torņos un ēku fasādēs neizzuda, jo ne katrs varēja atļauties sev pulksteni. Par ikvienam pieejamu lietu pulkstenis kļuva tikai 20. gadsimtā, kad tika uzsākta rūpnieciska sērijveida pulksteņu ražošana. Pulkstenis jau kopš pašiem tā pirmsākumiem nekalpoja tikai kā laika mērīšanas līdzeklis – arī baznīcas ar laiku sāka pasūtīt dārgākus un greznākus pulksteņus, jo pulkstenim bez praktiskās bija arī simboliskā nozīme – tas demonstrēja īpašnieka varu un bagātību. Attīstoties tehnoloģijām un cilvēku izpratnei par pulksteņa nozīmi, tie kļuva sarežģīti, ar vairākām ciparnīcām, kas rādīja ne tikai minūtes, bet arī nedēļas dienas, mēnešus, mēness fāzes un astroloģiskās zīmes. Arī šodien pulkstenis ir ne tikai laika noteikšanas līdzeklis, bet kalpo kā aksesuārs, statusa rādītājs un universāls rīks ar vairākām funkcijām.

Alberts

Raksta autors

Atslēgas vārdi

Komentāri ()

Jaunākie raksti

Populārākie raksti